Šļūdonis un Darvina pēdas

Skats pa logu

To var redzēt tālumā pa manu logu. Un nemaz tik tālu tas nav, vismaz tā sākums nav tālu. Tikai 15km ar velo pa veloceliņu un esmu jau vienā no ievērojamākajām tā vietām – Cwm Idwal, kas novērtēta kā septītais lielākais dabas brīnums Lielbritānijā. Šajā nedēļas nogalē turp braucu un apbrīnoju dabu divas reizes, gan sestdien, gan svētdien.

Badā nomirusi eglīte slānekļa karjerā

Trīs dienu ilgie Gōgle kartes pētījumi, lai iegaumētu, kur un kā man jānogriežas, lai nonāktu satikšanās vietā, izrādījās velti, jo piektdienas pusdienslaikā saņēmu savu jauno GPS.

Maršruts un reljefs

Jēee!, beidzot atkal pēc gada pārtraukuma esmu ar GPS. Tas tā it kā atgūt daļu no sevis. Tad nu piektdienas vakarā iepazīstos ar jauno aparātu un sagatavoju to pirmajam izbraucienam. Nu varu izslēgt smadzenes, ieslēgt Garminu un doties ceļā.
Iepriekšējie kartes pētījumi vēl jo vairāk izrādījās velti, jo no Bangoras līdz pat Cwm Idwal parkošanās vietai ved veloceliņš, kas iet tieši gar manu fermu un pa kuru jau reiz kādu gabalu braucu, tā kā svarīgākie pagriezieni jau bija zināmi. Zināju, ka pēc 5km veloceliņš vīsies caur bijušajam slānekļa (dabīgā šīfera, slate) karjeram, kas izskatās stipri iespaidīgi, un vēl pēc kilometra būs elpu aizraujošs ūdenskritums un tad jāuzminas stāvā kalnā. Kas seko tālāk, to nezināju, pat nenojautu, tāpēc pirmie iespaidi bija īpaši spilgti un burtiski jutos kā pasaku valstībā. Neiesaku jums skatīties manas bildes!, lai arī mans vecais švakais fotoaparāts neko labu nevar iemūžināt, tomēr pirmos spilgtos iespaidus jums varētu pabojāt, kad dosieties savā pirmajā velobraucienā pa šo ieleju 🙂

Pasaku valstības noskaņu pastriprināja tas, ka diena bija apmākusies un kalni bija mākoņos tīti. Ielajas oranžidzeltenzaļgansarkanīgās krāsas un izrobojumi vairāk izskatījās pēc datorgrafikas nevis pēc dabas 😀 

Datorgrafika un melnās avis

Braukšana pa veloceliņu  – īsts baudījums, lai gan ne pārāk viegls, jo, lai arī lēzeni, tas tomēr vijas augšup.

Pavasara ceļš

Datorgrafika un veloceliņš

Kopējais reljefa pacēlums apmēram 400 metri, kas man, kas nekur daudz augstāk par Gaiziņu nav bijusi, tomēr ir baigi daudz. Bet pateicoties paugurainajam reljefam, brīžam pat ir arī nobraucieni, tā, ka nekāda pārmocīšanās nesanāk un var izbaudīt dabas datorgrafiku un aplūkot garspalvainās velsiešu kalnu aitas. Pilnīgā pofigismā man garām pasoļu divas melnīgsnējas aitas, ļaujot tās netraucēti nobildēt.

Sprauga

Apkārt Llyn Idwal

Dārgumi

Piesprādzēju riteni pie parkošanās zīmes un pa kalnu spraugu sekojot citiem tūristiem uzraušos augšup kalnā, kur kalnu ieplakās iegūlušies vairāki ezeriņi. Ap vienu no tiem – pašu galveno un slavenāko ved tūristu taka un arī četri zemes slēpņi un divi tradicionālie slēpņi. Tad nu varu pavērtu muti apbrīnot šo dabas skaistumu un arī iemēģināt Garminu. Tā teikt – gandrīzvai pilnīga laimes nirvāna. Miljongadīgs senatnīgums un dabas varenība tiešām ļoti sajūtama stāvot šai ieplakā. No visām pusēm lejup pa kalniem „krīt” nelielas upītes radot īpašu stereo skaņu.

 Šie ordovika laikmeta radītie izlocījumi bija lieliskas ledus un sniega krātuves ledus laikmetā. Un ledus laikmetam beidzoties, visi tie krājumi pa ieleju aizplūda prom pa veloceliņu uz Bangoru. Tpu, protams, tad vēl nebija ne veloceliņa, ne Bangoras, bet tātad, visi tie krājumi aizšļūda lielajā šļūdonī prom, nogludinot un izrievojot klintis un izgrebjot ieleju vēl lielāku un izteiktā U veidā, kas esot raksturīga tikai šļūdoņu ielejām. Upju ielejas esot V veida. Bet šī tiešām ir izteikta U veida, kas sākas ar „karājošos ieleju”, kurā atrodas Idvala ezers (Llyn Idwal), kurā no visām pusēm no kalniem satek mazās upītes, un tad ar kritienu turpinās līdz jūrai. Un nu mūsdienās pa šo ieleju vijas veloceliņš, pa kuru es braucu skatīties šos brīnumainos veidojumus. 

Salocīts

Šļūdoņa ieleja un dārgums

Nogludinātā klints un ieleja

Braucu atkal

Zinātkārie

Svētdien laiks bija skaists un saulains un priecājos par iemeslu vēlreiz turp braukt. Šī tad nu tiešām bija īstā diena un īstais laiks, kad notika pārgājiens „pa Darvina pēdām”. Interesentu grupa bija diezgan liela, ap 40 cilvēku. Daži entuziasti mani stipri pārsteidza – veci vīriņi, kuri varētu domāt, ka knapi var paiet, bet gatavi doties augšup pa kalnu un apkārt ezeram. Vienam no viņiem, manuprāt, bija vismaz 90 gadu. Un pārvietojās viņš ar diviem štokiem. Nespēju pat iztēloties, kā viņš tika augšā pa samērā stāvo klinšaino nogāzi, kura sākumā jāpārvar. Pārvietojās gan viņš ļoti lēni, bet pārliecinoši un apbrīnoju, ka viņš to visu pieveica un ar interesi klausījās stāstos un uzdeva jautājumus.

Ledus nogludināts un izrievots

Tā kā iepriekšējā dienā te jau biju bijusi, atradusi slēpņus, apbrīnojusi skaistumus un bildējusi pa labi un pa kreisi, nu varēju vairāk koncentrēties uz stāstījumu, cik nu es spēju noturēt savu nenoturīgo uzmanību. Katrā ziņā ļoti interesanti un iespaidīgi.