jā, kā tad! Rudenīgs izbrauciens!
Sākums jā, ok – jauks, nevainīgs, rudenīgs. Ar saulīti, krītošām lapiņām un tikai vienu rejošu suni.
Bet izbrauciena otrā puse! Uh. Kā es varēju zināt, ka tik ātri paliek tumšs? Un no kurienes tas milzu lietus uzradās??!!
Nu, vārdsakot, bija tā…
Kartē izpētīju tādu smuku aplīti, ko varētu izbraukt. Tā uz aci likās varētu būt kādi 75km. Nu jā, padaudz, bet tā kā pa ceļiem, nevis neceļiem, tad būtu ok. Jauko izbraucienu sāku tā pavēlāk – drusku pēc četriem pēcpusdienā. Bet nemaz tik vēlu tak tas ar nav. Lukturīti neņēmu, jo tak skaidrs, ka atgriezīšos vēl gaismā.
Laiciņš smuks. Pat saulīte uzspīd.
Sākotnēji prognozētais klusais ceļš no A5 šosejas līdz Plakanciemam izrādās nekāds klusais viss nav. Mašīnas drāžas (nesas, traucas, brauc) kā jau tas cienīgam Latvietim pieklājas un vēl drusku ātrāk. Un to ir krietni vairāk, kā tas sestdienas pēcpusdienā pieklātos. Nu bet anyway, laiciņš labs un ripo labi. Tik žēl, ka spidometrs sabojājies un savu labo ripojienu nevaru novērtēt. Lai gan, no otras puses, tas pat labi, jo ļauj man iztēloties, ka attīstu baigo ātrumu.
Līdz Iecavai tieku kā plānots un baigi smuki. Aiz Iecavas uz krustojuma drusku sajaucu virzienus un pie zīmes ‘Bauska 20’ aizdomājos, ka kaut kas manā fotoatmiņā nogājis greizi (karte man, protams, nav līdzi, tāpēc vislaik cenšos atcerēties, kā tur visi tie ceļi bija sazīmēti). Nespēju tam noticēt un to pieņemt, bet vienalga tomēr labāk braucu atpakaļ un pie zīmes ‘Jelgava 28’ (kura no iepriekšējā skatu punkta nebija redzama) izdaru pareizo pagriezienu.
Te man pirmo reizi uzmācas nelielas šaubas, vai tiešām vēl gaismā nokļūšu Rīgā. Jo mana fotoatmiņa vēsta, ka izvēlētais atpakaļceļš no Iecavas uz Rīgu ir garāks nekā no Rīgas uz Iecavu. Tātad vēl pat pusceļš nav nobraukts.
Būtu līdzi nauda, varētu braukt līdz Jelgavai un pazemoties braucot līdz Rīgai ar vilcienu. Bet par laimi vai nelaimi, nav man līdzi ne santīma.
Nu ok. Sekoju savai fotoatmiņai un braucu pēc izplānotā maršruta. Viss skaisti. Izdaru plānoto pagriezienu un tā tālāk. Skaists celiņš, skaists mežs, labi ripo (nenormāli ātri, protams ).
Bet bāc!, vietā, kur domāju, ka nu jau tūlīt nokļūšu uz Jelgavas šosejas, nokļūstu atpakaļ uz ceļa, pa kuru jau braucu uz Iecavu. Nu galīgi ne tā kā vajag. Zināju jau, ka man ir galīga neorientācija, bet šoreiz tak viss atbilda kartei! Nu ok, karte man nav. Fotoatmiņa atkal kaut ko nogļukoja acīmredzot.
Vismaz zinu, kur atrodos un nu jau pilnīgi skaidrs, ka nāksies braukt pa tumsu. Tumsa iestājas vēl ātrāk nekā tai vajadzēja, jo sāk nežēlīgi līt. Ieslēdzu aizmugurējo gaismiņu. Labi, ka tā vismaz līdzi. Jo atkal esmu atpakaļ uz tās paša ‘prognozētā klusā ceļa’, kur kā šķiet, mašīnas brauc vēl ātrāk nekā iepriekš un to skaits nemaz nav samazinājies.
Nu jau sen vairs skaistais rudenīgais izbrauciens nav nekāds skaistais un nav nekāds rudenīgais. Tas ir īsts horror brauciens, jo gribas ēst, dzeramais beidzies, lietus gāž kā Noasa plūdos (nu labi, es nezinu, kā tad gāza, bet doesn’t matter), ir galīgi tumšs, apkārt ir mežs, mašīnas mani neredz, un vispār…gribas tak mājās!.
Bez tam man visu laiku jābrauc pa milzu peļķēm, jo tie slinkie autovadītāji sēž savās siltajās mašīnās, labsajūtā piesārņojot gaisu izliekas, ka mani nemaz neredz, un liek man brīžam pat pavisam nobraukt no ceļa. Pretim braucošie mani noteikti neredz, jo viss apģērbs man ir melns.
Njaa. Diezgan jau vispār ekstrēms tas brauciens izvēršas. Lai daudzmaz uzlabotu manu redzamību, piestāju ceļa malā un izģērbjos … uzvelku pirmo drēbju kārtu, kas ir gaiša, virsū melnajai jakai.
Bet liekas, ka pretimbraucošie auto vienalga mani neredz un spīdina savus krutos prožektorus man acīs un cenšas mani ietriekt grāvi, apdzenot viens otru.
Lai nu kā, visām mokām reiz pienāk gals (cerams. Vismaz šoreiz atkal tā bija.). Un nu jau atkal ērti tupu pie datora ar karsta kaako krūzi un izbaudu patīkāmās sajūtas, kādas parasti ir pēc šādiem ‘skaistiem rudenīgiem izbraucieniem’.
Tā neko. Apmēram 4:15h nonstop (izģērbšanās un apģērbšanās stop neskaitās). Kartē izpētīju un saskaitīju, ka nobraukti kādi 88km.
Atradu arī savu kļūdu, kas radās tikai tāpēc, ka izmantotā karte (Google maps, protams) bija stipri nepilnīga. Būtu bijusi pilnīga, ja jau sākumā paskatītos arī satelītkartē. Bet nu labi vien ir, jo pa sākotnēji plānoto maršrutu būtu bijuši vēl kādi 6km vairāk.
Cerams, ka šis stāsts ir iedvesmojis arī tevi, mans dārgais lasītāj , doties skaistā rudenīgā izbraucienā!