veloizbrauciens Jāņi 2004

Nedaudz sakārtoju savu blogu un izdomāju, ka jāieliek blogā arī šis apraksts, kas rakstīts tais vecajos labajos laikos, kad es vēl blogu (aktīvi) nelietoju. Oriģinālais raksts atrodams šeit. Tur man tas patīk labāk, kā šeit, jo tam ir sava vēsture. Bet tomēr parkopēju visu tekstu un komentārus šai bogā, lai glabājas viss vienuviet. Datumu gan lieku šodienas. Lai jau ir – šai saulainajā [joprojām ziemas] dienā ar cerībām un sapņiem par skaistu vasaru.

===veloizbrauciens Jāņi 2004===
pārkopēts no http://85.254.224.241/dc/jani04/jani_y.asp

Dalībnieki =

Anda: Ingas draudzene.
Kristīne: parastā Kristīne
Artūrs: parastais Artūrs
Aija: parastā Aija
Evija: Ingas draudzene. Aizvietos Ingu Kalnciemā.
Artis: Evijas draugs. Komplektā ar Eviju dzīvos Kalnciemā.
Inga: Kalmane
Kaspars: Ingas
Gaša: parastais Gaša
Hamlets: parastais Hamlets
Dace: es

Četri_stiprākie = [Hamlets, Gaša, Aija, Dace]
Lielā_patiesība = „lēnāk brauksi, sausāks būsi” //ne vienmēr = true
trīs_līdzbeigām_braucēji = [Hamlets, Gaša, Dace]
minNobr_dienā = ~30km
maxNobr_dienā = 150km
maxĀtrums = ~70km/h //Gaša gan pierādīt nevarēja, bet apgalvoja, ka tādu sasniedza
kopānobraukts_man = ~450km
pieklājīgs_temps =>28km/h

Kastrolis: Gašam draugs, kurš aizdeva katlu
kastrolis: Kastroļa katls


Sākums

23.06.2004. (līgošanās diena)
Sarunāts, ka līdz Mērsragam tiekam divās porcijās: daļa ar vilcienu līdz Tukumam un tad tālāk ar velo, daļa jau no Rīgas ar velo. Visiem jātiekas 16:00 Ķesterciema pagriezienā. Un Aija sagaidīs kaut kur Bērzciemā, jo pirms Mērsraga iebrauksim izbraukt orhideju taku un papriecāties par skaistiem Engures ezera skatiem.
Kā jau tas lielākoties notiek, tā arī mums – ja plāns ir, tas nenozīmē, ka tas jāpilda [btw, plāns bija šāds]. Un tā nu sanāk, ka tie, kas dodas ar vilcienu, no mājas iziet krietni pirms tiem, kas dodas ar velo. Plānots bija 12:00 izbraukt, bet visādu tradicionālo iemeslu dēļ izbraucam pāri 13:00. Nu bet tas jau nav iemesls, lai mēs kaut kur steigtos. Braucam lēni, paspējam iesauļoties un papļāpāt. Garāmbraucošajiem mašīnās, kuri traucas uz savām līgo vakara svinībām, laikam mēs patīkam, jo daudzi mums signalizē un pat kaut ko uzsauc.

Tādas prātīgas braukšanas rezultātā ap 16:00, kad mūs sazvana no Tukuma braucošie, kuri jau ir sasnieguši Ķesterciema pagr., mēs vēl esam tikai Ragaciemā. Tā kā mums vēl vismaz stunda ko braukt, sarunājam tikties Engurē.
Galu galā pēc ilgas braukšanas, sauļošanās un garāmbraucēju uzmanības piesaistīšanas beidzot visi tiekamies. (Pirms tikšanās Gaša kaut kur pirms Engues iesēžas autobusa aizvējā un uzstāda brauciena maksimālo ātrumu).Arī Aija mūs pacietīgi sagaidījusi. Nedaudz izpušķojam savus velo ar jāņu zālēm un dodamies atlikušajos km.
Ar apkrautiem velo nav visai komfortabli pārvietoties pa orhideju takas laipiņām, tāpēc pārsvarā stumjamies. Orhidejas gan tikai dažas redzamas, tomēr apkārtne pati par sevi ir skaista.
Pamazām izripojam no meža un esam pie Engures ezera, kur dodamies uz putnu vērošanas torni. [te tālāk es nezinu, kas notika, jo es atdalos un aizšauju jau uz Mērsragu uzdziedāt.]
Pulkstenis jau tuvojas 22:00, kad satiekamies visi pie manis, savācam šo to svinībām un beidzot dodamies uz Aijas noskatīto vietu pie jūras.
Pa ceļam ar klusuma brīdi godinām no jūras izskalotu lielu beigtu roni.
Noskatītajā vietā, ceļot teltis un klājot svinību galdu, priecājamies par ārkārtīgi augstā līmenī noorganizēto saulrietu.
Ak jā, vēl visam paralēli vācam malku lielajam sārtam un sēžamos bluķus, kas jūrmalā ir diezgan plašā izvēlē. Mums ir pat tīri pieklājīgs galds, kas līdz ar saules iegrimšanu dziļajā jūras dzelmē [dzejiska izteiksme] beidzot ir arī apkrauts ar pārtiku un līgo vakara svinības tiek atklātas ar savietošanos ap svinību galdu un pirmo kumosu ievietošanu mutes dobumā [medicīniska izteiksme].
Šur tur jūrmalā redzami vēl daži ugunskuri.
Tā nu mēs sēžam, mielojamies, mokāmies ar sašļiku pagatavošanu daudz maz ēdamā stadijā. Vispār tautas lielākā daļa (kopā bijām 11) izskatās sagurusi un maz pamazām aizvelkas uz guļu. Pirms tam gan vēl kopā krietni uzdziedam (šitā mēs dziedājām). Daži jūras malā uzlec polku.

Beigu beigās pie ugunskura paliek četri stiprākie apņēmības pilni sagaidīt saullēktu un labu laika apstākļu gadījumā aizbraukt līdz Mērsraga molam, kur var redzēt sauli izlecam no jūras. Tikmēr cepam folijā ievīstītus kartupeļus, runājam, uzturam uguni un iegūstam pirmo vietu piekrastes jāņuguns uzturēšanas konkursā, jo visas citas tuvāk un tālāk redzamās ugunis pamazām izdziest.
Tā kā tautā pieņemts, ka Jāņi bez lietus nav īsti Jāņi, tad arī priekš mums tomēr ir noorganizēti lielie melnie ūdens bumbuļi debesīs [nez kāda izteiksme], kas pamazām sāk izlīt mums uz galvas. Bet “četri stiprākie” tik viegli nepadodas un satupuši ap ugunskuru un pārklājušies ar Aijas lietus mēteli uztur naksnīgas sarunas un met kārus skatus uz Arta sašļikiem (Hamlets droši vien tos nekārtoja, bet tas šai gadījumā nav svarīgi). [Paskaidrojums: Artim bija īpaša sašļiku cepšanas metode, kā viņš pats apgalvoja, pārbaudīta un atzīta par ļoti labu esam. Proti, viņš tos bija sadūris uz koka, koku iespraudis zemē tā, lai gaļa būtu patālu no uguns, un atstājis to līdz rītam tā karsēties. Tad nu mums bij doma uz rīta pusi gaļu paslepšus apēst, uzdurt jaunu porciju un nevainīgām sejām stāstīt, ka Arta sašliku cepšanas metode nav laba metode.] Bet “četri stiprākie” ir ļoti labi savās sirdīs un savus slepenos nodomus nerealizēja. Atstājām vien gaļu kūpināmies un slacējamies ar lietus lāsēm (ja pareizi atceros, tad Artis to no rīta gardu muti apēda).
Tā kā līst un neizskatās, ka līdz saules lēktam pārstās līt, tad atmetam domu par došanos uz molu un turpinām uzturēt naksnīgās sarunas ap ugunskuru. Īsi pirms laika, kad vajadzētu saulei lekt, sāk pamatīgi gāzt, kas pat “četriem stiprākajiem” vairs nepatīk, tāpēc fiksi lēkšojam uz telti pametot jāņuguni un Arta sašlikus likteņa varā [baigā izteiksme].
Bet pie “četriem stiprākajiem” miega rūķis vēl nav ieradies, tāpēc gribētos vēl parunāt un pasmieties, bet diemžēl Anda guļ. Un kā jau tika minēts, “četri stiprākie” ir ļoti labi savās sirdīs, tāpēc negrib traucēt Andas miegu un iedomājas, ka varētu viņai vienkārši aizbāzt ar kaut ko ausis. Bet “četri stiprākie” ir pārāk labi savās sirdīs, tāpēc savus nodomus atmet, ver savas mutītes un actiņas ciet un drīzi vien sāk šņākt un krākt.
——————————- Piemetinājumi par šo dienu:—————————–

dace (7/6/2004 5:32:30 PM): nav ko piebilst
kasio (7/8/2004 6:27:24 PM): Vai! Cik skaisti!
Aija (7/9/2004 12:47:54 PM): Hamleta&Ingas danču paraugdemonstrējumos augstākā pilotāža bija “Tūdaliņ un Tāgadiņ” reanimēšana. Paldies!
Inga_pireneju (7/9/2004 6:17:40 PM): eu, ljautinji, baigi labi! bet kaapeec guleejaat???
dace (7/12/2004 8:12:37 PM): nu kaa, kaapeec guleejam. paskaidroju tak – aaraa lija, teltii Anda guleeja. Kas ta mums cits atlika? un citi guleeja taapeec, ka bija peec brauciena sagurushi. Nu varbuut taisniiba par to, kaa jaanji jaasvin, ir shajaa tekstaa: “Pasaakuma plaans super, visu to veeleetos redzeet un jo iipashi sapabildeet, bet KAAPEEC JAANJOS? :/ Jaanjos tak pieliek muuli ar sieru, alu un galju un daudz nekustaas, tik cik paarlecot paari kaadai ugunij ;)”. Mees laikam pa daudz kusteejamies 🙂
artis (7/14/2004 11:02:24 PM): itaaliski – grande, dace!!!! par jaanju dziesmu reaali var iereekt:)))
artis (7/14/2004 11:06:05 PM): jaa, taa shashliku metode ir patieshaam paarbaudiita:)) interesanti, kaa ketchups uz tiem nokjuva:)?
artis (7/14/2004 11:08:08 PM): jaaa, tautinjs, anda no riita suurojaas, ka 4stipraakie esot uzvedushies paaraak skalji un nav devushi jamajai kaartiigi baudiit lIgo saldo miegu..:)
dace (7/15/2004 10:21:29 AM): njaa, par Andu – citreiz laikam tomeer vajadzees ar kaut ko ausis guleetaajiem azbaazt, lai tie saldi var guleet … 🙂
Aija (7/16/2004 10:29:15 AM): Naakamgad izveidosim nometnee divus sektorus: 1. guleetaaju 2. liidz-gailjiem-liigotaaju. Ir veel kaadas idejas?
dace (7/16/2004 11:22:32 AM): nevajag taadus sektorus. neviens nedriikst protesteet, ka jaanju naktii neljau guleet. tieshi preteeji – par to pat jaabuut pateiciigam 🙂 nu kaa tur tai pantinjaa – “kas guleeja jaanju nakti…”
Hamlets (7/16/2004 2:45:07 PM): …taisoties braucienam, Hamlets izmisīgi ik pēc brīža vēro pulksteni un nevar saprast kur tad šis tā šorīt jāstedzas, par prieku Hamletam un ar kavējumu kopējā rezultātā Artūrs un Kristīne pie Hamleta ierodas ar 15.min. nokavēšanos, arī Hamlets nežēlo savu artavu kavējumam, 15.min. garumā :-))- pēc šīs pieklājīgās aiztures tad arī sākās mūsu Jāņu ceļojuma sākuma posms Teika-Kalnciema iela, Hamlets pēc VEF tilta iedomā pazvanīt kādai tuvai personai (māmiņai), sakot, ka lai Artūrs un Kristīne vien brauc es būt panāks šos, iznācis no būdiņas (Hamletam patīk zvanīt no būdiņām – tad lietainā laikā nelīst uz galvas ;-))) lecu savam braucamajam virsū un nu tik minu ar pilniem apgriezieniem, bet kā šos panākt nevaru tā nevaru panākt, no sākuma domāju, reku šie aizmīcījuši, ka ne smakas, bet pēc tam kaud jau tuvojos kalnciemam mēģināju atcerēties, kurā tad vietā es šiem savā ātrumā varēju panesteis garām un nepamanīt ne pašu, ne to izmisīgos kliedzienus “pagaidi Hamlet!!” – kaa izraadiijaas to nemaz nebija :-)), jo šie jau pirmajā krustojumā bija aizbraukuši pa citu ceļu; btw: mums ceļš bija garāks kā pārējiem, attiecīgi priekā arī par tik pat vairāk :-))
Hamlets (7/16/2004 2:47:35 PM): …putnu vērošanas tornī nokļuvušie (Hamlets, Kaspars, Inga, Aija, Gaša un Artis, hmm, laikam arī Evija) ieturēja pusdienas, zirgus, un vienatnē zem krūma nolīdušo govi – kas pēc Gašas uzskatiem nebija tik īpašs radījums, atšķirībā no zirgiem un lidojošajiem gaišajiem punktiņiem (saucamajiem putniem zem tālskata lēcām :-))), un tāpēc neizpelnījās tā lidojošā putniņa balto pieskārienu ;-)) bet toties vienatnē pārdomās nodevies zirgs līdz vēderam ūdenī ir kaut kas :-)) … ar ko gan Gaša savu puntēnu baro, hmm cik redzēju, tad tas tam ik pēc cik tur tiem kadriem iestūķē svaigi saldētu foto filmiņu :-)) … kāds man stāsta ka uz šī ezera esot jauka sala, tad vēl šis tas par šo ezeru līdz man beidzot Hamlets iesaucas, bet šis taču ir tas pats ezers, kur mēs gadu atpakaļ jaungadā pāri, ausis ssapicējušu uz sīkāko ledus skaņu – vai nelūzt, vai kāds nebauda auksto ūdenes peldi augstāk par potītēm, soļojām izmisīgi meklējot iespēju noiet no tā sausā uz apsolīto egli mežā :-))
Hamlets (7/16/2004 2:50:54 PM): … “Daži jūras malā uzmet polku” – lai jau neapvainotu citus pārliekā nogurumā un sēdēšanā varu piemetināt, ka tie lecēji bija Hamlets, Inga, Gasha un Aija :-))
Hamlets (7/16/2004 2:55:06 PM): … jā Hamlets Arta sašļikus tiešām nekāroja, bet savu slapjo pakaļu iegrozīt kādā sausākā vietiņā gan prātoja kā ;-))
Hamlets (7/16/2004 2:57:26 PM): … “Īsi pirms laika, kad vajadzētu saulei lekt” runājot precīzos laika terminos tas būtu 4:15 :-))
Aija (7/16/2004 3:49:36 PM): Var piebilst,- Hamlet tev izpalikusi atziniiba par teerpu. Kolektiiva vaardaa var teikt, ka uz visumaa sportiski teerpto liigotaaju fona, taa bija odzinja
Hamlets (7/16/2004 4:03:59 PM): … tiešām!!! – Hamletam, taču kā jau pienākas svinīgā pasākumā, bija balts krekls ar kaklasaiti :-))
dace (7/16/2004 4:24:21 PM): aa jaa, tas bija labi 🙂 a kaa taa nez kaut kaa beigaas sanaaca, ka mums nevienam nebija ne vainags, ne kas tads. un par Jaani taa arii neviens nepieteicaas …
artis (7/16/2004 10:04:24 PM): labi, ka vismaz eedaam jaanju sieru un uzdzeeram alu:)
Hamlets (7/19/2004 10:40:10 AM): … jaa ar tiem vainagiem šoreiz sanācās tā čābīgāk – Ingas dažādo krāsu diega spoļu Jāņu vainagos neizlietotie metri vēl joprojām atrodas pie Hamleta – laikam jāglabā līdz nākošajiem svētkiem :-))

————————————————————————————————-
24.06.2004. (biologu mājas diena)
No rīta guļam, protams, ilgi. Tālumā dzirdams, ka aizbrauc autobuss, ar kuru Anda bija domājusi atgriezties Rīgā. Bet Anda, liekas, vēl mierīgi guļ.
Maz pamazām izraušamies no savām migām un mēģinām sakasīt kaut ko ēdamu. Mēģinu cept gaļu folijā. Šāda tehnoloģija ir labāka par iesmiem, vienīgi sanāk diezgan smilšaini, kā arī dažas porcijas tiek ziedotas uguns dievam.
Celšanās, brokastošana un sataisīšanās tālākam ceļam ir lēna, nesteidzīga un ar vairākiem piegājieniem.
Šodien no mums atvadās Anda un arī diemžēl Kristīne. Kristīnei no iepriekšējās dienas brauciena sabojājusies kāja.
Beidzot esam apmēram sataisījušies. Es lēnā garā pavadu Kristīni un aizbraucu uz mājām atgriezt dažas mantiņas. Pārējie jau aizripo uz Roju.
Kad šie jau zvana, ka esot Rojā, es vēl tikai pie Mērsraga robežas, tāpēc „piedodu gāzi” un drīz vien visi laimīgi tiekamies Rojas molā, kur kādi jau paspējuši izpeldēties un pasauļoties.
Notiek tradicionāla fotografēšanās uz Rojas burtiem. Un tad arī pamazām ripināmies uz Kolkas pusi.
Piestājam Purciemā apskatīt balto kāpu un akmens laikmeta neolīta apmetņu vietas. Skaista taka, skaisti skati. Aija te kādreiz rakņājusies pa šīm smiltiņām – piedalījusies arheoloģiskajos izrakumos. Ja labi parakņājoties, varot vēl joprojām šo to atrast. Mums gan nevienam nav tāda īpaša vēlēšanās.
Pēc kāpas apskates ripojam atkal tālāk. Šeit piepildās lielā patiesība (lielā_patiesība = true) – „lēnāk brauksi, sausāks būsi”. Mēs ar Hamletu, par šo patiesību vēl neko nenojaušot, aiztraucamies ātrāk par pārējiem un pakļūstam zem liela melna lietus mākoņa. Laikam cerējām aizbēgt no bīstamās zonas, iekams mākonis paspējis piepeldēt. Bet mūsu cerības nepiepildījās un dabūjām visu mākoņa saturu uz savas galvas. Nu, lietus tāds, ka cauri nevar redzēt un kaut kas krusai līdzīgs arī. Pie norādes uz Ēvažu kāpu iemūkam tīri pieklājīgā tualetē, lai gan liela jēga no tā nav, jo tāpat esam pilnīgi slapji. Izrādās, ka jēga vispār nav nekāda, jo līdz ar to lietus arī pārstāj līt.
Pamazām sarodas arī pārējie –> sausi!!! A mēs kā tādi muļķi galīgi samirkuši tupam tualetē …
Iebraucam apskatīt Ēvažu stāvkrastu, kur kārtējo reizi noorganizēti ārkārtīgi skaisti skati.
Pēc visādiem dienas piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem vakarpusē (kaut kur pāri 21:00 laikam jau) ieripojam Kolkā.
Šo to iepērkam veikalā un aizbraucam apskatīt luterāņu baznīcu, kur atrodas slavenā modernisma stilā gleznotā altārglezna. Tante interesanti pastāsta šo un to, kā arī izsaka mums līdzjūtību par sliktiem laika apstākļiem (līst lietus un neizskatās, ka pāries). Viņa ieminas, ka tepat blakus ir muiža, kur vasarā mitinās biologi, varbūt ar viņiem varot sarunāt pajumti.
Biologi izrādās laipni un, iekasējot no mums katra pa latam, bez maz visu muižu nodod mūsu rīcībā. Tad nu mēs tur arī jauki iekārtojamies. Stilīgā bēniņu istabā katram pat sanāk pa gultai. Virtuvē iekurinām kamīnu un drīz vien tur ir karsts kā pirtī.
Tauta atkal izskatās sagurusi un nevēlas nekādas atrakcijas, tāpēc visi diezgan laicīgi ejam gulēt.
——————————- Piemetinājumi par šo dienu:—————————–

 

dace
(7/7/2004 7:21:48 PM): vēl vienīgi varu piemetināt, ka samēģinājām ar Hamletu stabuļu pūšanu, no kā nekas dižs nesanāca, jo izrādījās, ka nemaz nav tas tik vienkārši, kā es iedomājos. Jā, un vēl biologu muižas tualetēs bija interesanti poda vāki 🙂
 

Aija
(7/9/2004 12:53:43 PM): Pirms Rojas mēs – es, Hamlets uhn Gaša apskatījām Kaltenes akmeņaino krastu
 

artis
(7/14/2004 11:09:49 PM): Aiz Ēvaža stāvkrasta Gasha pazaudeeja savas veteraana bikses, labi, ka bija labi ljautinji, kas jamajam uztaureeja no mashiiinaam un , protams, leenaakie, kas taas atrada:)
 

Hamlets
(7/16/2004 4:05:12 PM): … liekas muiža atrodas citur un šī bija tikai vasarnīca :-)), bet tāpat jutos līdzīgi kā redzams filmās – kur nejauši ceļotāji iemaldās pamestā, vēsturisku notūkumu un leģendu pārpilnā nostūrī, kur netrūks paša īstenā mājas saimnieka ko parasti vispārīgi apzīmē kā spoks :-)) … tumši melni mākoņi, apmācies, līst lietus, stiprs vējš matus rausta, plēš drēbes nost un spiež gar zemi, ka ar grūtībām var pārvietoties ;-)), tuvojamies vasarnīcai (vai kas tur viņa bija), kam slēģi čiks un klaudz pret mājas sienu, torņa galā zibens sper, vasarnīcas pārvaldniece no blakus mājas redzot dīvainos un drosmīgos ceļiniekus nāk sagaidīt un pārsteigta, ka mēs grib še pārnakšņot ar pirksta galu izrādot mītni ātri pazūd – nav slikti pirmajā stāvā pieņemama virtuve ar visu ūdeni un uguns liesmu, pārtiku uz uguns, tad uz galda un vēderā un var lūkot guļas vietas, kas nu tur katram naktī rādījās tik viņa prātam aptverams … ;-))
 

dace
(7/16/2004 7:17:25 PM): tev gan laba izteele bijusi 🙂 man tik shaushaliigi nemaz nelikaas. spoku kaadu gribeejaas, bet par tiem papildus bija jamaksaa …
 

dace
(7/16/2004 7:29:51 PM): bet taa arii bija veca muizha. ne jau visas izskataas dikti lielas un greznas.
 

dace
(7/19/2004 1:39:26 PM): Hamlet, tas tavs teksts par muizhu ir labs :)) Varbuut tev tas suns, kas ap mums vislaik lozhnjaja arii likaas kaa iists Baskervilas briesmonis? 😀

————————————————————————————————-
25.06.2004. (lielā gurķa diena)
No rīta jau tradicionāli nekur nesteidzamies. Guļam ilgi, taisāmies lēni. Tāpat arī ilgi un pamatīgi baudām brokastis ārā pie muižas durvīm, kur viens otram pretī nolikti divi gari galdi un soli.
Neatceros, cikos mēs beigu beigās pametam viesmīlīgo biologu māju, bet pāri 12:00 tas bija noteikti.
Sākam braukt, bet nekur tālu neaizbraucam, jo tak jāpiestāj Kolkas ragā. Uzkavējamies tur kādu laiciņu. Daži papeldam. Ūdens gan man liekas dikti auksts, tomēr es arī kaut kā iegados starp tiem dažiem peldētājiem.
Pēc peldes un skaisto skatu fotografēšanas atkal kustamies uz priekšu – uz Mazirbi, tāpat gar jūras malu. Pēc brītiņa braukšanas atkal stājam nost, lai uzrāptos sagruvušā skatu tornī. Kamēr citi vēl pa torni, es uzrāpjos skaistā priedē, no kuras paveras daudz labāks skats kā no torņa.
Pēc brīža atkal braucam tālāk. Sāk nākt virsū lieli melni lietus mākoņi, tāpēc skatāmies, kur lietus gadījumā slēpsimies. Domājam slēpties zem laivām, bet tā kā vēl nelīst, tad braucam vien tālāk. Kad tomēr beidzot sāk līt, slēpties īsti nav kur. Iebrienam tāpat mežā. Un, lai gan jēga no tā nav nekāda, pavadām tur tā ilgu laiku stāvot un uzņemot uz sevi lietus šaltis. Tāda stāvēšana lietū ir stipri apnicīga, tāpēc pēc brīža lienam no meža laukā. Un izrādās, ka lietus jau vairs nemaz nelīst, tik mežā no kokiem mums bija lijis virsū.
Tā nu atkal uzsākam virzību uz priekšu un nonākam Vaidē, kur iebraucam apskatīt ragu kolekcijas muzeju. It kā varētu likties – nu kas tur īpašs, kaut kādi ragi. Bet muzejs tomēr labs. Tur ne tikai pilns ar visvisādiem ragiem, bet arī visādām citām interesantām lietām – izbāzeņiem, instrumentiem, mākslas darbiem. Onkulītis, kurš muzeju veidojis, visko interesantu arī pastāsta.
Pēc muzeja apskatīšanas atkal varam ripināties tālāk.
Tā kā es iepriekšējā vasarā vairāk kā pietiekami izbraukājos gar jūras malu, tad es izvēlos atlikušos km līdz Mazirbei braukt pa meža ceļu. Gaša man pievienojas. Pārējie aizbrauc gar jūru.
Man savu izvēli nenākas nožēlot, jo meža ceļš ir labi braucams un interesants. Tas ved cauri senajiem lībiešu ciemiem. Pēc brīža pie plakāta, kur iezīmētas pirmās lībiešu mājas ar interesantiem nosaukumiem, sākas kaut kāds velomaršruts, kas aizved līdz Mazirbei.
Mazirbē visi satiekamies. Noskaidrojam, ka butes tikko tikai izzvejotas un nožāvētas būs tikai vakarā. Lai gan pulkstenis vēl nav pat septiņi vakarā, mums ir skaidrs, ka šovakar tālāk uz Dundagu kā plānots nebrauksim, bet paliksim tepat.
Ieejam kādā ēstuvē iestiprināties. Ēstuve diezgan savdabīga. Skan drausmīgi čerkstoša mūzika. Izrādās, ka skan plates, kuru tur ir plaša kolekcija. Tādā gadījumā mūzikas kvalitāte piedodama.
Pēc iestiprināšanās aizbraucam līdz Mazirbes baznīcai. Apskatam to tikai no ārpuses, jo iekšā netiekam.
Apmešanās vietu atrodam izcili labu un skaistu – pie Mazirbes upes ietekas jūrā. Atkal skaists saulriets, skaista upe, skaisti redzama Sāremā sala un skaisti mēs paši. Skaisti saceļam teltis, izkarinām žāvēties drēbes, savācam skaistu malku, iekurinām skaistu ugunskuru, aizdedzam skaistas lāpas un pagatavojam skaistas vakariņas.
Vakariņas patiešām sanāk ļoti gardas. Recepte bija apmēram tāda: īpašajā Kastroļa kastrolī iesmeļ nezin cik litrus Mazirbes upes ūdens un kastroli liek ugunskurā. Kad ūdens vārās, ieber 1kg makaronus un vāra līdz tie liekas esam gatavi (sāli neliek, jo sāls vienkārši nav). Kamēr makaroni vārās, ārkārtīgi plānās strēmelēs sagriež sieru (laikam Holandes). Kad makaroni liekas esam gatavi, ja kastrolī ir palicis kaut kāds liekais ūdens, to pacenšas noliet. Tad makaroniem pievieno ārkārtīgi_plānās_strēmelēs_sagriezto_laikam_holandes sieru. Kamēr kāds visu to masu ar īpaši šim nolūkam pagatavotu koku maisa, kāds cits sagriež tomātus, iegāž tos kastrolī un tas viss tiek atkal pamatīgi samaisīts. Kad tas viss ir pamatīgi samaisīts un ir sadabūti visi ēšanai nepieciešamie piederumi, tad katrs pats pasniedzas pēc ļoti_gardajām_vakariņām, pievieno pēc savām vēlmēm un kopējām iespējām kečupu vai ko tam līdzīgu un ēd gardu muti.
Tā kā šodien nobraukti tikai kādi 30km (sasniegts minimālais nobrauciens dienā) un nav vēl arī necik vēls, tauta sagurusi neizskatās un veic pat šādas tādas aktivitātes (vienīgi Hamletam ir uznācis pārdomu brīdis un viņš vientuļš teltī guļ).
Vieta, kur esam apmetušies, saulei rietot izskatās extra skaista. Fotogrāfi cītīgi ķer skatus. Nelietis Gaša pamanās nobildēt manu neveiklo nobraucienu pa kāpu, kad es smiltīs iebuksējot krītu.
Kad saule nogājusi apsildīt otru zemeslodes pusi un mums vel palikušas tikai sārtas saules rieta paliekas, daži izdomājam nedaudz pabraukāt lēna braucienā pa krastmalu. Aizbraucam līdz Irbes ietekai jūrā. No domātā lēnā brauciena atceļš sanāk vairāk kā mauciens, jo man gribas ātrāk atgriezties pie ugunskura. Artis un Aija vēl aiziet noskalot jūra “lēnās pabraukāšanās” rezultātā izdalītos sviedrus.
Četratā (es, Aija, Gaša, Artis) vēl ilgi sēžam pie ugunskura un ar vairākiem piegājieniem malkojam tēju/kafiju. Visu nakti tā arī pilnībā nesatumst.
Aija un Gaša paliek gulēt pie ugunskura, es izvēlos telti, jo tā kā man slapjš guļammaiss un stipri sāpoša galva, tad liekas, ka telts varētu būt piemērotāka atpūtai.
——————————- Piemetinājumi par šo dienu:—————————–

dace (7/8/2004 12:26:30 PM): bija labi, ka neaizbraucām līdz Dundagai tai vakarā.
Gasha (7/8/2004 12:55:41 PM): Liibieshu maju nosaukumi bija “Valdamo” un “Filamo”
dace (7/8/2004 2:55:43 PM): vai tad tur bija tikai divas? man liekas, ka vairaak. bet divas no taam laikam taa sauca. visvecaakaa kaut kur kopsh 17gs. laikam.
Aija (7/9/2004 12:57:34 PM): Kāds atceras ēstuvē uz dēlīša iegravēto butes/bušu spārnoto aforismu? Bija kaut kas, – “butēm labi garšo ēst, labi alu dzert” Domas lidojums augsts Perfekti noorganizētajiem vakara skatiem 5zvaigžņu skalā liekamas **********:))),vai ne?
dace (7/9/2004 1:18:17 PM): ā, es vēl atcerējos – satikām tak Mazirbē tos divus velo/autobraucējus, kuri dīvainā veidā apceļo Baltijas jūru. Kā tur viņi īsti darīja – pabrauca ar riteņiem un tad ar sabiedrisko transportu atgriezās pēc mašīnas, tad pabrauca ar mašīnu, tad atkal ar velo. kaut kā tā? jocīgi kaut kā 🙂
artis (7/9/2004 3:14:01 PM): Kasparam ir velo/autobraucēja mob. nr. Kam ir $, tas dara kaa sirds kaaro
dace (7/9/2004 4:17:20 PM): ir jau ok. tikai taa jociigi, ka vinji peec tam brauc atpakalj pakalj mashiinai 🙂
inga_pireneju (7/9/2004 6:26:42 PM): man patika tas par to skaisto…skaista malka, skaists ugunskurs..un skaisti mees pashi..:) skaisti
artis (7/14/2004 11:13:42 PM): jaa, saulriets patieshaam bija skaists, ehh, zheel, ka nebija liidz fochika:(.. manaa veerteejumaa shis bija visjaukaakais un skaistaakais vakars no visa tripa!
artis (7/14/2004 11:17:50 PM): un tie romantiskie kugjishi juura:)
Hamlets (7/19/2004 9:27:22 AM): … kad uznāca lietus tur jau 100m tālāk bija laiva, bet jums tuvāk bija mežs – Hamletam gan laiva, bet es jau nav skudra, kas var visur ieliist un celt priekšmetus kas nezcik reizes liekāki par pašu, tā arī Hamlets pa tuvāko ceļu joņo uz mežu, tos pašus 100m tālāk, tajā pašā mežā :-)), atradu slīpi augošu koku zem kura kādu laiciņu varēja baudīt sausumu, tā kā lietus nerimās, tad koka mizu apņēma ūdens un izveidojies strautiņš, ne viens vien, sāka man kutinā aiz kakla, tā nu es iedomājos par tiem atkritumu maisiem, kur vienā no tiem, esot muižā, bija doma ieločīties – kāpēc gan neielocīties tagad, paņēmu vienu un uzvilku uz galvas, tāda jocīga sajūta radās – kā strausam ar galvu smiltīs ;-)) … neko neredzu, bet kājas tāpat mirkst, tad darīju tā, ka uztaisiju caurumu kur izlīst galvai un otru maisu uzvilku kājas, tad nu turot abus maisus jostas vietā, kā krītošas bikses es veiksmīgi, ar nelieliem slapjuma plankumiem, pārlaidu lietu :-))
Hamlets (7/19/2004 10:07:17 AM): … Hamlets pie tēmas ragu muzejs vēlējās piemetināt tur esošos ragu krēslus – divi krēsli pilnībā (nu ja, izņemot dažas metāla skrūves) veidoti no meža zvēru nomestajiem ragiem (jā, jā der pieminēt, ka var teikt visi, izņemot dažus, ragi ir atrasti, nevis iegūti iznīcinot) … Hamlets arī vienā iesēdās – nedaudz čīkst, bet ir tīri ērti, nezin kas notiktu pēc ilgākas pasēdēšanas, ne jau ar krēslu, bet ar Hamleta pakaļu ;-))
Hamlets (7/19/2004 10:13:27 AM): … pārdomu brīdis! – mjā, tāds bija…

————————————————————————————————-
26.06.2004. (gandrīz bezasfalta diena)
Iepriekšējā vakarā runājām, ka kādos 10:00 vajadzētu brokastot, jo jātiek līdz Usmai. Bet, protams, ka 10:00 vēl mierīgi guļam. Un protams, ka arī šoreiz nekur nesteidzamies.
Šodien mūs pamet Aija, kura dodas uz Mērsragu, un Artūrs, kurš dodas uz Rīgu.
Mēs lēnā garā sakravājamies un dodamies uz Dundagu. Pa ceļam iegriežam apskatīt Pēterezera dabas taku. Braucam pa taku ar visiem velosipēdiem, kas ir diezgan pagrūti, tomēr skaisti.
Dundagā pamatīgi pieēdamies kādā ēstuvē, pabraukājam ap pili, apskatām krokodilu, iepērkamies un virzāmies tālāk uz Usmas pusi.
Iegriežam apskatīt Peldangas alas. Drusku palienam pa tām, bet alas ir zemas un šauras, ka tikai guļus knapi var pa tām palīst, tā ka nekas patīkams nav, dabūju tikai pilnu galvu ar smiltīm.
Braucam tālāk pa grantēto ceļu un skatāmies, kur jāgriež nost uz meža ceļu, kas aizvedīs līdz pat Usmai. Kaut kur mežā nobrīkšķ zari un aizskrien liela mežacūka.
Jau pa meža ceļu braucot piestājam pie Stendes upes tilta un pētām kartē, kur īsti atrodas Aļļu priede. Kartē tā iezīmēta kā kaut kāds īpašs objekts. Aizbraucu uzjautāt vietējam onkulim, kurš pļavā pļauj zāli. Šis saka, ka tepat jau tā pried i. Vienīgā tād Latvijā palikus. Turpat aiz māj i taciš, kas aizved līdz to pried. Viš sak, lai mēs atstāj riteņs turpat pie to malk un tas taciš pār pļavaiņai iet tieš pie to pried.
Priedi veiksmīgi atrodam. Tā patiešām izrādās diezgan iespaidīga. Liela, resna, milzīgiem zariem. Gaša savāc vienu priedes čiekuru. Laikam plāno kādreiz vecumdienās uzsākt Aļļu priežu biznesu.
Diezgan vēlu vakarā beidzot sasniedzam Usmu. Piestājam kādos trīs kempingos apraudzīt, kādas varētu būt nakšņošanas iespējas. Neviens mūs neapmierina. Beigās ļoti veiksmīgi apmetamies Usmas publiskajā peldvietā pie estrādes (estrāde pašā ezera krasta ar skatuvi uz ūdens). Vienīgā problēma ir tā, ka nav dabūjami zari ugunskuram. Mēs ar Eviju blakusesošās mājās palūdzam dažas pagalītes, ko mums laipni arī atvēl. Pludmales ugunskura vietās vēl no Jāņiem palikuši nesadeguši bluķi, kurus arī pievācam. Rezultātā ugunskurs sanāk vislabākais, kāds šais dienās mums bijis. Uzēdam griķus un nodarbojamies ar siermaizīšu cepšanu (folijā). Siermaizītes sanāk labas, tikai rūpīgi jāuzrauga, lai nesadegtu.
Šoreiz visi diezgan laicīgi ejam gulēt.
——————————- Piemetinājumi par šo dienu:—————————–

dace (7/8/2004 12:30:04 PM): man patika tas meža ceļš
artis (7/9/2004 3:20:53 PM): Dundagaa bija tie mazgadiigie, kuri kaasa naudu par gida pakalpojumiem, bet veelaak pie veikala meta kaaru aci uz Kaspara velosipeedu:)
Hamlets (7/19/2004 10:18:38 AM): … “Peldangas alas” – šī ir tā vieta un tas brīdis, kur Hamlets Kasparam demonstrē varenos Cikruļa trikus – runājot un joņojot attapāmies 4km tālāk nekā vajadzēja, noskaidrojot pie iezemiešiem īstās krustojuma koordinātes (x, y un z :-))) devāmies tos pašu 4km atpakalj – nu tā pieplusojām pie tiem 450km tādā veidā vēl nedaudz :-))
Hamlets (7/19/2004 10:22:43 AM): … paga Dace – “mežacūka”!?, mēs ar Kasparu gan redzējām stirnu un tās balto pakaļasti (ui ku labss saliktenis, kas nesalikts skan šādi – aste, kas ir šim zvēram uz dibena un ir balta :-D)
Hamlets (7/19/2004 10:25:23 AM): … lai citiem, pie priedes klāt neesošajiem, rastos priekštats par priedes varenumu, tad varam piebilst, ka to apņemt varēja tikai trīs cilvēki un arī tā vien ar roku pirkstu galiņiem saskaroties :-))
dace (7/19/2004 1:21:39 PM): stirnu arii kaut kur kaut kad redzeejaam. taadu lielu. bet mezhacuuka tur arii skreeja. vinju gan laikam redzeejaam tikai es, Inga un Kaspars (laikam taa bija). vispaar vinju vairaak vareeja dzirdeet nekaa redzet – pa brikshnjiem aiznesaas.

————————————————————————————————-
27.06.2004. (lielās braukšanas diena)

Šī diena nav izņēmums – arī šai dienā visas rīta aktivitātes tiek veiktas nesteidzīgi. Pirmais no telts izlien Hamlets, pēc laiciņa arī es. Citi vēl guļ. Sēžam un vērojam ezeru. Tuvu krastam garām aizslīd jahta.
Pamazām no migām izlien arī pārējie. Brokastīs ēdam visādus atlikušos ēdienus. Kaspars, ezerā peldoties, dabū caurumu pēdā tieši uz minamās vietas. Vispār dīvaini – nez, kādu motīvu vadīti cilvēki met stiklus ūdenī?
Palēnām sakravājamies. Artis un Evija jau aizbrauc. Mēs atlikušie vēl krāmējamies un priecājamies par ezeru. Parādās daudz jahtas, laikam kaut kāda regate. Skaisti izskatās – pilns ezers ar jahtām.
Izbraucam, kad pulkstenis jau pāri vieniem. Bet kur gan mums steigties. Nebija kur steigties arī visas iepriekšējās dienas. Absolūta atpūta, bez kāda režīma un noteikumiem.
Sadalāmies trīs grupās un braucam katra grupa savā tempā. Braucot Hamletam aiz muguras, pamanu pār ceļu pārskrienam peli ekstrēmisti. Viņa pamanās izskriet starp Hamleta un manu velo, lai gan mums labi ja bija 1m atstarpe.
Turam mērenu tempu. Kalni šur tur augšup, šur tur lejup. Apkārt skaistie Latvijas lauki ar govīm, puķēm, vanagiem utt.
Pirms Talsiem panākam Arti un Eviju. Brīdi aprunājamies un, atstājot viņus aiz sevis, aiztraucam tālāk. Pēc kāda gabala piestājam uzēst tīri pieklājīgā ēstuvē. Diezgan ilgi sēžam un ēdam. Piebrauc arī Artis un Evija. Arī viņi pasēž un uzēd. Inga un Kaspars kaut kur pazuduši, viņus nesagaidām. Braucam tālāk.
Pēc dažiem km piestājam Pūrē uzēst zemenes. Drīz vien piebrauc arī Artis un Evija. Tā visi kopā atkal kādu laiku sēžam un ēdam. Inga un Kaspars kaut kur pavisam pazuduši, joprojām viņus nesagaidām.
Tukumā iebraucam kaut kur pirms septiņiem. Nav vēl skaidrs, vai brauksim līdz Rīgai ar vilcienu vai velo. Aizbraucam līdz stacijai. Noskaidrojam, ka tuvākais vilciens ir 19:26. Ilgi nebūtu jāgaida. Tomēr, tā kā nogurums nekāds nav jūtams, sarunājam, ka brauksim ar velo. Bet kamēr veikalā iepērkam saldējumu, sāk nejauki līt. Ierodas arī Artis un Evija. Viņi jau sen izlēmuši, ka brauks ar vilcienu. Spriežam, nez vai Inga un Kaspars uz šo vilcienu paspēs (viņi arī bija izvēlējušies vilcienu). Paspēj. Ierodas abi 6min pirms vilciena atiešanas galīgi izmirkuši. Šoreiz lielā patiesība ir izrādījusies liela nepatiesība (lielā_patiesība = false) un tie, kuri brauca lēnāk, nu ir pavisam slapji, bet ātrāk braucošie – sausi.
Tā kā joprojām līst, mēs esam neizpratnē un nevaram izlemt, kā braukt. Liekas, ka prātīgāk tomēr braukt ar vilcienu, tāpēc ejam vien stacijā pirkt biļetes. Bet tur pagara rinda un mums vēl laiks padomāt. Nevaram izlemt, tāpēc Hamlets iesaka mest monētu – ja cipars, tad braucam. Hamlets met. Ir cipars. Bet mums joprojām nav skaidrs, ar ko braucam – vilcienu vai velo. Sarunājam, ja cipars, tad braucam ar velo. Hamlets met. Ir cipars. Neko darīt, ja tā, tad jābrauc vien ir.
Pārējie nez kāpēc mums negrib ticēt, ka neesam nopirkuši biļetes, bet kad redz, ka es pārklāju somu ar pārklāju, tomēr notic. Pa to laiku vilciens arī jau klāt.
Pēc vilciena aizvadīšanas mēs paliekam pētot karti un nolemjam, ka nemeklēsim mierīgākus apkārtceļus, bet brauksim vien pa šoseju.
Tā nu mēs trīs_līdz beigām_braucēji braucam, turot pieklājīgu tempu. Pēc brīža man paliek drusku grūti uzturēt pieklājīgu tempu, tāpēc palūdzu Gašam mani nomainīt. Mainoties, pametu skatu atpakaļ un redzu, ka kāds mums seko. Pēc brīža sekotājs mūs panāk. Izrādās, tas ir Kasio, kurš min no Kuldīgas. Brīdi aprunājamies, sarunājam braukt caur Ķemeriem. Kasio, pa priekšu braucot, pieklājīgā tempā aizrauj mūs līdz Rīgai. Uz veloceliņa tempu nometam, mierīgi pabraukājam, parunājam. Dienas nobraukums tuvojas 150km, bet vēl kādi km vajadzīgi. Aizbraucam visi līdz Kalnciemam, kur apsveicināties iznāk arī ar vilcienu atbraukušie. Pieripojot pie Kalnciema, Gašam spidometrs rāda precīzi 150.00km, kas tad, protams, ir visa brauciena lielākais dienas nobraukums.
Aizbraucam vēl kolektīvi līdz Olimpijai iepirkties. Atvadamies. Un viss.

Visa brauciena laikā man kopā nobraukts pāri 450km.
——————————- Piemetinājumi par šo dienu:—————————–

dace (7/8/2004 12:30:39 PM): nākamā dienā darbā es vairāk gulēju nekā negulēju 🙂
inga_pireneju (7/9/2004 6:34:30 PM): Dace! lielisks sacereejums…seezhu te kantorii un smejos savaa nodabaa…. tieshaam ineteresanti!
inga_pireneju (7/9/2004 6:40:23 PM): bet kur ir bildes? skaistaa Dace, skaistaa Inga, skaistais Hamlets, skaistaa Evija, skaistaa Aija, skaistais Kaspars, skaistais Gasha, skaistais Artis, skaistaa Anda un skaistie Kristiine un Artuurs….un ja tur bija veel kaadi skaistie..? gribeetos redzeet!
dace (7/12/2004 8:14:26 PM): bildeem kaut kad vajadzeetu buut. un vispaar, tas nav sacereejums – viss ir tiira, balta patiesiiba 😉
Aija (7/14/2004 4:37:52 PM): Kad beidzot buus bildes?:-(
artis (7/14/2004 11:18:17 PM): nu ja gan:))) no eestuves liidz Pūrei es jums biju aste, ko Juus pamaniijaat tikai briidi, kad apstaajaaties iepirkt zemes:) baigi skarbi izklausaas – izskataas, ka es visu laiku esmu vilcies kaa gliemezis:)
artis (7/14/2004 11:21:40 PM): Dace, malacis!!! daudz darba esi ieguldiijusi…… gan jau arii gasha atsuutiis bildes
dace (7/15/2004 10:23:41 AM): kas nu par darbu, vajadzeeja tik drusku paklabinaat pogas. taadas labas lietas nedriikst taa vienkaarshi aizmirst, jaaatstaaj naakamaam paaudzeem paliekoshas lieciibas 🙂
dace (7/15/2004 10:28:10 AM): Arti, izklausaas nevis taa, ka tu vilkies, kaa gliemezis, bet ka biji dzentelmenis un neatstaaji Eviju vienu. nu, iznjemot to gabalu, kad pa kluso sekoji mums 🙂
artis (7/16/2004 10:06:18 PM): 🙂 ai, reizeem vienkaarshi negribas buut tam labajam…. patiesiibaa tik ilgu laika posmu ir gruuti buut dzhentelmenim, es labaak izveelos aatrumu, trakumu un adrelaniinu!!! bet bija jau ok, bet next time of pretty sure that I will choose to be a bad ONE
Hamlets (7/19/2004 10:28:00 AM): … tas bija Hamleta šīs vasaras pirmais zemeņu kilograms, kas nebūt netraucēja sātīgajām pusdienām :-))
Hamlets (7/19/2004 10:32:03 AM): … ierodoties Tukumā Hamlets beiedzot varēja realizēt 5.dienu kvēlāko vēlēšanos – apēst biezpiena sieriņu (nez tika kāpēc citās vietās to nebija – saucas – “kas atņēma bērnam lācīti ;-))”) … uz to laimi Hamletam 6.gab. vienā rāvienā (kā teiktu alus malkotājs – vienā mutē ;-))) tur arī, ko sauc par vēderu, pazuda :-))
Hamlets (7/19/2004 10:35:52 AM): … aha, un komiskākais jau tas, ka monētas mešana noritējās brīdi, kad ir pienākusī mūsu rinda un biļešu pārdevēja ir neizpratnē, tad mēs pērkam vai ko daram – rindā aiz mums esošie arī neizrāda lielāku sapratni ;-)) – mes tik šiem pamāj, lai iet mums garām un pērk – mums vēl jāsazinās ar Varbūtības dievu, lai varētu teikt savu galīgo lēmumu :-))
dace (7/19/2004 1:26:37 PM): arti, vispaar jau vajadzeeja izklausiities taa, ka nevis juus vilkaaties kaa gliemezhi, bet ka mees triis briesmiigi aatri braucaam 🙂

————————————————————————————————-

Beigas

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *